un mēs atradām šo vietu. augstu un tālu. Ziemeļīrijā. pirms gada biju tur pirmo reizi, uzkāpu puskalnā. šogad biju otro reizi, uzkāpu līdz pašai virsotnei. 3h ilgais kāpiens bija sava veida cīņa ar sevi, atslēgt domas no tā cik grūti kāpjās (jo tādu normālu cilvēku ceļu tur nebija, gājām cauri miljons papardēm, pa klintīm un aitu taciņām un sūdiņiem), domāt par to cik skaista ir vieta. trāpījās supersaulaina tā diena, ar pilnīgi zilām debesīm. kad uzkāpām pusē, sanāca iet pa celiņu, kas bija tieši pa vidu divām pilsētām, kas atradās lejā pie kalna. pa zelta vidusceļu. aiz muguras jūra, kurai tiešām nevar redzēt galu, saules spilgtumā debesis un jūra bija viens veselums. bet uzkāpu. uzkāpu arī uz stabiņa, kas apzīmē, ka tā ir augstākā vieta. un tad grozies uz kuru pusi gribi, galva reibst no tā, cik augstu tu esi, kāds svaigs vējš purina matus, un gaiss.. mākoņu gaiss. (iepriekšējā dienā saslimu ar iesnām un mazliet sāpošu kaklu, bet pēc nokāpšanas lejā, likās, ka tas svaigums iegāja pa degunu, pa kaklu iekšā un to nejaucību mazliet apkaroja). kad augstākais punkts tika sasniegts, devāmies pāris klinšakmeņus zemāk un iekārtoām pikniku. tad bija sajūta, ka neko citu pasaulē nevajag - saule cepina, gulēšana uz plediņa pie klintīm, tauriņu lidojumi apkārt (un vēl arvien tie paši aitu sūdiņi) un vispasaules miers. nokāpjot lejā atgriezos neērtajā stāvoklī (būdama lejā, visu ceļojuma laiku nevarēju atslābināties, bet tas ir manas pašas vainas dēļ). tāpēc, kad ceļojums beidzās, kad lidmašīna no Dublinas uz Rīgu pirmoreizi pieskārās pie Rīgas lidostas skrejceļa, tajā mirklī viss saspringums atkal izgaisa. un izbaudīju sajūtu, ka esmu atkal savās īstajās mājās. ak jā, turpceļā sanāca atkal neforšs notikums (jau ir pierasta lieta, ka pēdējo gadu ceļojumos kaut kas noiet greizi) - tikai nonākot naktsmītnē, sapratām, ka esam paņēmuši nepareizo koferi lidostā. mirklī, kad A atvēra somu un tur parādījās ne manas somiņas un krievu grāmatas, gribējās gan raudāt, gan smieties vienlaicīgi. par laimi, nākamajā dienā visu nokārtojām. mācībā - lielveikalu akciju čemodāni superjāizgrezno, lai atšķirtos.
nākamjā dienā, pēc atgriešanās, uzreiz visa diena tika pavadīta skolā, un vakarā jaunajā foto skolā. šodien, papētot sīkāk jaunos kursabiedrus FB, iekšā iezagās šaubas, ko es tur darīšu. šis ir pavisam cits līmenis. un šī būs liela sevis izpēte, ne kameras tehnisko uzstādījumu. tāpēc vēl jo vairāk esmu priecīga (un pateicīga) par šo iespēju burtiski pēdējā brīdī.
un maza balstiņa manī ik pa laikam čīkst cik ļoti man pietrūkst manu draugu. dzīvo sarunu. dzīvās tikšanās. un dzīvie smiekli. bet šobrīd gribās arī saprast, kā sakārtot savu ikdienu tā, lai viss ir sabalansēts. tāpēc sarunas, tikšanās un smiekli tik atliekās un atliekās..
___________________________
The Streets - Dry Your Eyes
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru