arī mani ir satriekusi ziņa par Zolitūdes traģēdiju. vēl vakar, kad biju skolā un bija vēlās lekcijas, aiz loga visu laiku dzirdēju tālumā ātro, policijas un ugunsdzēsēju sirēnas. mana skola ir pāris kvartālus no notikuma vietas. un arī par mani uztraucās mājinieki (izrādās, māsa bija pirmā, kas iedomājās par mani saistībā ar šo visu). visu vakaru refrešoju ziņu lapas ar ziņojumiem, un cerībām, ka varbūt nebūs ļoti traki (pirms gulētiešanas gan bija jau 6 bojāgājušie) un drīz viss beigsies. no rīta tētis piecēla ar zvanu (viņš bija pēdējais, kas par mani atcerējās, bet nu nekas), ka ir jau 32 bojāgājušie. un nupat izlasīju ziņu, ka zem gruvešiem varētu būt vēl kādi 40 cilvēki, spriežot pēc novērošanas kamerām.
par šo visu domājot, ir vienalga, kas pie kā ir vainīgs. bezspēcības sajūta rodas no tā, ka mēs nekad nezināsim, kā mums beigsies šī dzīve - mierīgi gultā vecumdienās, mašīnas katastrofā vai glābjot citu dzīvības. kad parasta iesriešana veikalā pēc maizes vai piena var beigties šādi.
LELB Rīgas un Latvijas arhibīskaps Jānis Vanags savā aizlūgumā lūdza
piedošanu Dievam par to, ka Dievs mums devis tādu zemi, kurā nav ne
taifūna ne zemestrīču, bet mēs ar bezatbildīgu attieksmi pret saviem
pienākumiem pieļaujam šādas nelaimes.
man ir tik ļoti žēl to cilvēku, kam ģimene, draugi vai paziņas bija tajā nelaimīgajā vietā un stundā. arī mēs ar A jau painteresējāmies par 2 draugiem, kas dzīvo turpat netālu, bet viss ir kārtībā. mums nav neviens pazīstams, kas būtu bijis tur.
pār Rīgu šodien slīd asaru mākoņi un skumju migla. nākamnedēļ noteikti iešu ziedot asinis, ja nu kādam noderēs.
atgādinājums man pašai - neaizmirst, ka cilvēki nav mūžīgi un rītdiena nav paredzama. mīlēt savus tuvākos un teikt to viņiem daudz biežāk. novērtēt dotās iespējas un palīdzēt citiem.
___________________________________________________
Antony and the Johnsons - Knocking on Heaven's door
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru