nesen sēdēju un kaut ko gaidīju centrā. un gaidot sāku novērot cilvēkus, domāju - ko gan viņi tajā brīdī domā? sāku attīt savas domas (ko man ļoti patīk darīt savā prātā) un tad iedomājos ilustrāciju par savām domām un pasauli - maziņš cilvēciņš un viņam kā milzīga cepure no galvas lien ārā viņa pasaule. un nevis norobežojas tajā cepures formā, bet plūst pāri, līdz ielai, gar mājām, uz augšu milzīga, gigantiska, neizmērojama, bezgalīga cepure. nākamā mana ilustrācija galvā - cilvēku pilna iela un katram ir sava gigantiskā "cepure". katram ir sava pasaule. kuru nevar sajust. dažreiz ir grūti ar otru saprasties, jo to otra lielo "cepuri" nevar redzēt. tad tikai domā par savu "cepuri", kas ir milzīga un gigantiska, bet acu priekšā ir viens pats sīks cilvēciņš. salīdzināšana.
tagad tik ļoti gribētu satikt savus cilvēkus, lai vienkārši iedzertu kafiju ar piparmētru sīrupu un papļāpātu. bet nevar. tagad skola ir totāli pirmajā vietā. par ilgu manā "cepurē" dzīvojās doma - to jau tik vienkārši izdarīt, vēlāk.
no otras puses - negribu nevienu satikt. visu laiku man apkārt ir cilvēki - skolā, uz ielas, sabiedriskajā transportā, mājās. par daudz. prasās pēc vientuļās salas.
no otras puses - negribu nevienu satikt. visu laiku man apkārt ir cilvēki - skolā, uz ielas, sabiedriskajā transportā, mājās. par daudz. prasās pēc vientuļās salas.
_____________
James - Seven
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru