šomēnes man kaut kā nerakstās.. lai gan, pēdējā laikā vispār kaut kā nerakstās. kāpēc? skrienu pa skolu, skrienu pa pilsētu, skrienu pa mājām, skrienu uz laukiem. bet tomēr arī neko īpaši pa šo laiku neesmu izdarījusi, tik cik skolai, pilsētai, mājai, laukiem. bet ne sev. iedvesma un idejas manā prātā tagad sprāgst kā pavasara pumpuri, bet laiks aiziet citur. vai nekur. tie pavasara mērķi ir tik mērķtiecīgi un tajā pašā laikā arī bezmērķīgi (vismaz man).
šodien pēc ilgiem laikiem skrituļoju. nokritu arī, un nokritu tā, ka tagad tas brīdis, kad apsēžas un pieceļas ir diez gan drausmīgs. bet tāpat jauka diena. man ir ļoti paveicies, ka vecvecāki dzīvo tik jaukā un skaistā vietā kā Mežaparks. šodien, ejot pa parku, bija sajūta, ka skaists miers plūst no apkārtējiem. jo viņi zin (vai zina??) , ka šeit ir droši, mājīgi, ar daudz zaļumiem un skaisti. un pēc tam atbrauca mans sen neredzētais draugs, kuram der teiciens - trakajiem pieder pasaule. brīnos kā viņš vispār vēl nav cietumā vai sliktāk (ok, tas jau cits stāsts).
jāiet celties un velties un taisīt brīnumus!
______________________
Led Zeppelin - Kashmir
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru