ikvakara situācija - sēžu savā istabā, kas ir diagonāli mājas ārdurvīm. nāk vectēvs no darba mājās, ierauga mani un sasveicinās ar ''labvakar''. aiziet pie vecmammas un sasveicinās ar ''čau''. ok, saprastu, ja viņš tā darītu pirmajā nedēļā, kad es te dzīvoju. bet iet jau 3. mēnesis un katru vakaru vectēvs ar mani sasveicinās tik lietišķi. jūtos kā īrnieks, ne kā mazbērns. ( ar vecmammu gan viss kārtībā ) tas tā, lieta, kas liek katru vakaru padomāt - kāpēc?
un jau nedēļu iekšā ir sajūta, ka kaut kas pietrūkst man savā dzīvē. tikai vēl arvien nevaru atrast, kas ir tas - kaut kas.
__________
M83 - Wait
Ko tu šim atbildi? Teici "čau" vai vienalga ko, ko vēlies sagaidīt, lai viņš tev saka,m?
AtbildētDzēstRakstīja: Melnais bumbulis, ne Cikuziitis.
;D
es saku vienmēr ''čau''. arī ja es pirmā sveicinu, tad sāku tādu jautru ''čau'', bet pretī ''labvakar''. labi vismaz, ka ar smaidu:D
AtbildētDzēstvectēvs mēģina izrādīt mīļumu pakutinot sānus ;D
AtbildētDzēstpateicos! :]]
Vestētiņ,esmu tava mazmeita!!!, reiz iesaucās Pōlō jaunkundze.
AtbildētDzēst(hug)